BNN intervija | Siliņas valdība Burovam ir pakāpiens “mājupceļā” uz RD
19.09.2023
Intervijas ievads:
Pilsētpartijas Gods kalpot Rīgai (GKR) līderis un Saeimas ārpusfrakciju deputāts Oļegs Burovs – kļūstot par “stuti” Evikas Siliņas valdības niecīgajam vairākumam un viņa partijai iekļaujoties Rīgas domes (RD) koalīcijā – no Jēkabielas “statista” pēkšņi kļuvis par figūru, ar ko rēķinās. Izrādās, politikā arī viens ir karotājs.
Sarunu caurstrāvoja sajūta, ka Burovs jūtas Saeimā esam – kaut brīvprātīgā – trimdā, cerot pēc nepilniem diviem gadiem atgriezties mīļajās Rātsnama sienās. Varbūt pat atkal sēsties domes priekšsēdētāja krēslā, ko ieņēma 2019. un 2020.gadā. Brīžiem radās iespaids, ka viņš nejūtas to īsti pametis. Tāpēc Burovs “ar vienu kāju” jau dzīvo 2025.gadā.
Jūs nepārsteidz, ka politiķiem, kuriem vēl nesen bijāt viņu lamāts “ušakovists – šleserists”, iedzīts dziļi aiz sarkanajām līnijām, tagad esat valstiski atbildīgs cilvēks un uzticams partneris?
– Uz to raugos ironiski. Kļuvām par valstisku partiju, tiklīdz domē mēs – visi pieci GKR deputāti, atbilstoši partijas valdes lēmumam – nobalsojām par [Uzvaras parkā uzceltā padomju] pieminekļa nojaukšanu. Mana pirmā reakcija bija: cik tas, izrādās, ir vienkārši!
Savā laikā pietiekami nenovērtēju, ka man vēlēšanu kampaņā un pēc tās prasīs uzņemties atbildību par visu domē agrāk notikušo – nevis tikai par to, ko pats esmu vai neesmu izdarījis, strādājot pašvaldībā.
Mana atpazīstamība, mans reitings radās no darba Rīgas izpildvarā: cīņa ar graustiem, teātri, muzeji, Mežaparka Lielā estrāde. Ar to ienācu politikā, ar to tajā nodarbojos. Koalīcija – gan tā, kas domē bija, gan tagadējā – ar ironiju par mani saka “hozjaistveņņik” [krieviski – “saimniecisks darbinieks”].
Taču man prasīja ko pavisam citu : “Nē, draugs mīļais – pastāsti mums par [kukuļošanā apsūdzēto Aleksandru] Brandavu!” Es atbildu: “Neesmu nekādi tur iesaistīts!” Pretī saka: “Neizlocies, viņš bija jūsu partijā! Pastāsti arī par Ušakovu!” Skaidroju: “Viņš taču bija pats savā partijā!” Pretī saka: “Bet jūs bijāt desmit gadus kopā!”
Tagad toreizējos paziņojumus – piemēram, [RD priekšsēdētāja vietnieces, bloka Kods Rīgaipārstāves] Lindas Ozolas pirms 2020.gada vēlēšanām sacīto, ka Burovam vajadzētu sēdēt uz apsūdzēto sola – vērtēju kā emociju uzplūdus. Tāpat arī visas “sarkanās līnijas” pret GKR. Socioloģija uzrādīja, ka mūsu atbalstītājos ir vairāk latviešu kā krievu, pat divas trešdaļas. Toreizējie konservatīvie saprata, ka esam viņu – nevis Saskaņas – konkurenti. Tāpēc parādījās lozungs “Ar GKR – nekad!”.
Šobrīd tas viss šķiet nebūtiski, pat normāli – tādi ir spēles noteikumi. Tomēr man valstiski ir runāt par Mežaparku, par Mākslas muzeju, par to, ka 2018.gadā Nacionālajam teātrim bija vajadzīgi jauni krēsli un sakopta fasāde. Balsojums par pieminekli ir tikai viens ķieģelis GKR valstiskumā. Turklāt [ar ironiju] nobalsojām jau pirms gada, bet koalīcijā uzņēma tikai tagad. Beidzot ieraudzīja balsojuma rezultātu?
